Vēstule lēmējvarai

Atklāta vēstule Saeimas deputātiem par nepieciešamību palielināt finansējumu veselības aprūpei

Mēs katrs noteikti zinām un jūtam kādu cilvēku, kurš ir pāragri aizgājis no dzīves, kuram rokas vēl bija pilnas darbu, ideju un spēka. Mēs zinām, ka šis cilvēks vēl gribēja mīlēt, būvēt un darīt daudz laba. “Ja vien mēs būtu dzīvojuši tuvāk Rīgai, ja vien speciālistam būtu bijusi iespēja ātrāk izmeklēt, ja vien rinda pie ķirurga nebūtu bijusi tik gara, kad viņu vajadzēja, un ja vien ārstēšana nebūtu bijusi tik dārga…” Šādi “ja vien” liek palicējiem vēlos vakaros raudāt spilvenos – kāpēc valstij nepietika naudas, lai izglābtu manu dēlu, lai ļautu man mīlēt savu sievu, lai parādītu mammai viņas pirmo mazbērnu?

Kamēr citviet Eiropā iedzīvotāji paļaujas uz to, ka par nomaksātajiem nodokļiem varēs saņemt attiecīgu ārstēšanu un atbalstu no valsts, Latvijas iedzīvotājiem nākas vien cerēt, ka slimības gadījumā palaimēsies, vai jāuzticas līdzcilvēku atbalstam. Šeit vecmāmiņas un vectētiņi, visu mūžu nostrādājuši, tagad var diedelēt naudu nepieciešamajām zālēm, šeit cilvēki tiek pārsūtīti no viena speciālista pie otra, no vienas rindas uz otru, līdz ir jau par vēlu. Šeit ārstiem un māsiņām jāstrādā neskaitāmas stundas, lai nopelnītu izdzīvošanai visnepieciešamāko.

Jā, asiņaina cīņa notiek par māsiņām, ārstiem, anesteziologiem, Neatliekamās medicīnas darbiniekiem un visu medicīnisko personālu, jo ne jau daudzi ir gatavi pamest novārtā savas ģimenes un tuviniekus, lai strādātu pusotru un divas slodzes darbā, lai tikai varētu nopelnīt pašam nepieciešamākajam. Mēs noskatāmies, kā daudzi Latvijas augsti kvalificētie un kompetentie ārsti un medmāsas strādā savilktām jostām, paļaujoties uz to, ka tikai no gandarījuma par vērtīgu un neaizstājamu darbu varēs izdzīvot. Tomēr beigu beigās atliek vien vērot, kā mūsu speciālisti un māsiņas dodas uz ārzemēm vai pievēršas citām profesijām, lai varētu izdzīvot un nesalūzt zem smagās slodzes. Mēs, palikušie, pēc tam tikai bezpalīdzībā vīstām dūres, kad mūsu tuviniekam atsaka tūlītēju operāciju un ārstēšanu, jo … nav jau, kas to veiks.

Mēs bieži piesaucam statistiku, bet aiz katra cipara un katra procenta ir paslēpies cilvēks noraudātām acīm un salauztu sirdi, cilvēks, kuram ir jāmirst, jo viņam nepietika finansējuma izmeklējumam, jo operācija tika atkal atlikta medicīnas personāla nepieejamības dēļ. Nevienu vairs neizbrīna, ka personāla trūkuma dēļ tiek slēgtas nodaļas slimnīcās un atliktas operācijas. Katru dienu Latvijā no izārstējamām slimībām mirst teju 20 cilvēki, kas laikus vai vispār nav saņēmuši nepieciešamo veselības aprūpi. Tās ir 20 sirdis dienā, kas ir gatavas mīlēt, kas vēlas dzīvot un strādāt, kam vēl ir tik daudz ko dot… Tās ir jaunās māmiņas, mīloši vectēvi, apņēmīgi uzņēmēji, pavisam mazi bērniņi un vislabākie draugi. Šādi zaudējam vairāk nekā 7000 cilvēku gadā. Nē, Latvija neizmirst tāpēc, ka mēs braucam stādīt šampinjonus un ravēt zemenes tālās zemēs, Latvija izmirst, jo mums nepietiek naudas, lai dotu sev iespēju dzīvot. Divu gadu laikā mēs pazaudējam Siguldas izmēra iedzīvotāju daudzumu tikai no slimībām, ko varētu izārstēt.

Šobrīd mēs spēlējamies ar cilvēku dzīvībām un mūsu sarkanbaltsarkanās valsts nākotni. Vai mūsu strādājošie iedzīvotāji nav pelnījuši justies droši, ka slimības gadījumā saņems ātru un efektīvu palīdzību, vai jaunieši, kas uzsāk studijas medicīnas nozarē, nav pelnījuši apzināties, ka nākotnē viņus gaida stabils darbs un atalgojums, kas ļautu pabarot ģimeni? Vai Latvijas pensionāri nav pelnījuši kaut svarīgāko medikamentu apmaksu?

Bez vesela un strādājoša cilvēka mūsu valstij neplaukt un neziedēt, bet šobrīd šķiet, ka dodamies strupceļā, kur sistēma aprij pati sevi. Mēs vienmēr varam investēt labās un varenās lietās, varam celt jaunas ēkas un būvēt jaunus tiltus, iepirkt dārgākās tehnoloģijas un uz mirkli gozēties slavas saulītē. Tomēr, ja kaut uz īsu brīdi varam atļauties būt patiesi paši pret sevi, tad galu galā apzināmies, ka vienīgā patiešām vērtīgā investīcija ir cilvēka dzīvība – lai viņa sirds var mīlēt un rokas strādāt.

Lēmējvaras rokās ir cilvēka dzīvība. Rūpes par cilvēka veselību vairs nedrīkstam atlikt uz rītdienu – plānojot budžetu, pieprasām tautas veselību noteikt par prioritāti un finansējumu veselības nozarei Latvijā tuvināt vidējam Eiropas Savienības līmenim, 2020. gadā atvēlot vismaz 5 % no IKP, lai 10 – 15 gadu laikā sasniegtu 7 % no IKP jeb ap 1500 eiro uz iedzīvotāju gadā!

Paraksti #dzīvesspriedumu

par savām tiesībām uz veselības aprūpi, kas atbilst ES vidējam līmenim.

#DZĪVESSPRIEDUMU PARAKSTĪJUŠI
4 265